Brahiocefālais sindroms

Brahiocefālais sindroms ir termins, ko lieto, lai aprakstītu anatomisko anomāliju kombināciju, kas tiek konstatētas brahiocefālo šķirņu suņiem. Lai aprakstītu galvaskausa īpatnējās formas, zinātnieki izmanto speciālus apzīmējumus: normocefāls – normāls galvaskausa garums, dolihocefāls – pagarināts galvaskauss, brahiocefāls – saīsināts galvaskauss.
Dr. Marks Albovs

Autors: Marks Albovs

Brahiocefālais sindroms ir termins, ko lieto, lai aprakstītu anatomisko anomāliju kombināciju, kas tiek konstatētas brahiocefālo šķirņu suņiem. Lai aprakstītu galvaskausa īpatnējās formas, zinātnieki izmanto speciālus apzīmējumus: normocefāls – normāls galvaskausa garums, dolihocefāls – pagarināts galvaskauss, brahiocefāls – saīsināts

galvaskauss. 

Normocefāls un brahiocefāls galvaskauss
Normocefāls (pa kreisi) un brahiocefāls (pa labi) suņa galvaskauss. Foto: Noller et al, ACVIM, 2008

Brahiocefālās suņu šķirnes ir – mopsis, angļu buldogs, franču buldogs, pekinietis, bostonas terjers, ši-tsu, čau-čau un citas. Brahiocefālija nav dzīvnieka dabiskais stāvoklis – tas ir apzinātas pavairošanas rezultāts, un saistībā ar to dzīvniekam rodas elpceļu, acu, nervu sistēmas un zobu anatomiskās un funkcionālās izmaiņas.

Primārās anomālijas, kas var radīt dzīvniekam veselības problēmas, ir stenotiskas (pārāk šauras) nāsis, palielinātas mandeles un pagarinātas mīkstās aukslējas, kas izraisa dažādas pakāpes augšējo elpceļu disfunkciju un obstrukciju. Visbiežākā slimības pazīme ir apgrūtināta elpošana, kas var izpausties kā “krākšana”, slodzes nepanesamība, smaga, paātrināta elpošana. Ārstēšana ir atkarīga no tā, kādas anomālijas tiek konstatētas konkrētam dzīvniekam, un cik smagas tās ir.

Franču buldoga nāsis pirms un pēc rinoplastikas
Franču buldoga nāsis pirms (pa kreisi) un pēc (pa labi) rinoplastikas. Foto: Marks Albovs

Ja diagnoze tiek uzstādīta agrīni (jaunajiem dzīvniekiem), tad parasti ārstēšana ietver nāsu paplašināšanu un mīksto aukslēju saīsināšanu un sašaurināšanu. Ja diagnoze tiek uzstādīta vēlāk, tad ir iespējamas daudzas komplikācijas, kuras var sarežģīt ārstēšanas procesu. Pie tādām komplikācijām pieskaita: mandeļu izvēršanās (ārstēšana – mandeļu amputācija), laringeālo ventrikulu izvēršanās (ārstēšana – lieko audu rezekcija), trahejas kolapss (ārstēšana – traheālā stenta ievietošana). Ja diagnoze tiek uzstādīta pārāk vēlu un elpošanas ceļi ir sašaurināti visā garumā, ķirurģiskā cēloņa ārstēšana nav iespējama. Lai nodrošināt tādiem pacientiem iespēju elpot, dzīvniekam veic traheostomiju.

Vairumam pacientu, kuriem patoloģija diagnosticēta un ārstēta laicīgi, uzlabojumi ir redzami jau 2-4 nedēļu laikā pēc operācijas.